Olivers Nikodems Meinards

(Zizlis) sēru vītols, ungārijas ragastes sirds dzīsla, 9 collas

(Izskats) Neviens nekad nav iedomājies nosaukt Nikodemu par skaistu. Viņa bālā, slimīgā seja, kas sen nav redzējusi sauli, atgādina miruša cilvēka vaigu. Koši rudie mati spurojas uz visām četrām debesspusēm un nekādi nav savācami. Zēna augums ir kalsns, vājš un šķiet, ka stiprāka vēja pūsma spētu pacelt viņu padebešos. Viņa seja ir neizteiksmīga un pelēka; šaurs deguns, gaiši sārtas lūpas. Vienīgi acis ir tik tumšas un dziļas kā pelēki atvari.<br><br>Nikodems pēc dabas ir draudzīgs, labsirdīgs un maigs, tomēr nodibināt jebkāda veida kontaktus traucē bērnībā pārciestās bailes, vardrabība un sitieni. Zēns gan baidās no cilvēkiem, tomēr ir neticami drosmīgs. Viņam piemīt lieliska spēja aizstāvēt garā vājākos. Biedroties ar atstumtajiem ir viņa garā, tomēr neviens kalsno, bālo puisi neuzdrošināsies apvainot - maisveidīgās drēbes un vājais augums slēpj gara spēku. Dzēlīgas, aizvainojošas piezīmes no viņa lūpām var dzirdēt ikreiz, kad tuvumā parādās netaisnība. Tupot ieslēgts vecāku bagātajā namā, zēns ir izlasījis vai visu milzīgo dzimtas bibliotēku, kurā atrodas ne viena vien bērniem nepiemērota grāmata, tādēļ Nikodems ir arī samērā inetliģents un gudrs.

(Bio) Jaunais Nikodems nāca pasaulē, iesvētīts tēva un vectēva vārdos, bagātā tīrasiņu burvju ģimenē. Puisēna ģimene bija īsti tirāni, kas nīda vientiešus un dranķasiņus, un mācīja tos nīst arī saviem bērniem; Nikodemam un viņa vecākajai māsai Bellai. Tomēr abi bērni bija gluži pretēji saviem vecākiem. Viņi uzskatīja, ka arī vientieši ir spējīgi uz pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Tas noveda pie dzimtas skandāla. Jaunieši jau kopš bērnības tika dažādi apstrādāti, lai iemanītos dzimtas gudrībās, tomēr abi bija tik nepaklausīgi un nepakļāvīgi, ka vecākiem nācās pielietot arī vardarbīgus rezultātus. Kādā dusmu lēkmē sešpadsmit gadus jauno Bellu, kas tobrīd apguva burvju mākslu Bosbatonas maģijas akadēmijā, nogalināja pašas māte. Plašākai sabiedrībai tika paziņots, ka meitene zaudējusi dzīvību nelaimes gadījumā. Vienīgi Meinardu ģimene zināja patiesību. Šis gadījums stipri iespaidoja tobrīd deviņus gadus jauno Nikodemu. Zēns vairākkārt mēģināja bēgt no mājām, tomēr bez panākumiem. Nikodemu turēja ieslēgtu bagātajā un varenajā Meinardu namā, kas puisēnam šķita kā cietums; un nenoliedzami tāds arī bija. Vardrabīgā, brutālā attieksme tomēr nemainīja Olivera uzskatus - viņš tomēr palika pie domas, ka vientieši un burvji ar jauktām asinīm ir pelnījuši dzīvot. Neilgi pēc zēna vienpadsmitās dzimšanas dienas pienāca uzņemšanas vēstule no Cūkkārpas. Meinardi neuzdrīkstējās aizkavēt zēna maģisko attīstību, tādēļ puisēnam beidzot tika dota iespēja uz īstu, laimīgu dzīvi.