AStors Kalls de Vernjē

(Zizlis) sudrabegle, kristalizējusies čūskas indes pile, 12 collas

(Izskats) Astors nav pārākais skaistulis, kā arī neizstaro graciozitāti un pat ne burvību. Garie, sarkanīgie mati, kas sniedzas pāri pleciem rada iespaidu, ka šis cilvēks ir staigājoša uguns. Bālā āda un stingrie vaibsti tam piedod tikai vajadzīgo harmoniju. Tumšās zilpelēkās acis, kuras vienmēr izstaroja tādu kā enerģiju, atgādināja jūru vētras laikā – nebija iespējams noteikt vai tās ir vairāk zilas, vai iespējams vairāk pelēkas, taču vētrainas tās bija noteikti. Godīgi sakot, viņš izskatījās nedaudz sievišķīgs, taču visādā ziņā pietiekami garais augums viņu padarīja par pamanāmu personu. Teju vai katrā brīdī lūpās bija redzams smīns, taču acīs - enerģija. Viņš izstaroja tādu kā mežonīga, nevaldāma zvēra auru.

(Bio) Ar ko gan lai sāk šo stāstu? Iespējams ar tāda paša vārda vīrieti, kas satikās ar Žaneti, diezgan nabadzīgu sievieti no Londonas, un tā arī neapprecējies, radīja tai bērnu. Protams, kopdzīve izrādījās pārāk grūta trakojošam, jaunam vīrietim, kam tik ļoti gribējās piedzīvojumus, tāpēc nodzīvojis ar savu bērnu kopā trīs gadus, viņš pazuda kaut kur tālēs zilajās, atstājot vien niecīgu summu naudas, savu vārdu pirmdzimtajam un dēlu, kas izskatā un pat raksturā bija pilnīga kopija savam tēvam. Tās pašas ugunīgās cirtas, tās pašas vētrainās acis un tie paši maniakāli zinātkārie instinkti. Jau astoņu gadu vecumā viņš bija panācis to, ka Žanetei bija jādzer stresa zāles, jo dēlēns izrādījās gluži vai uzbāzīgi zinātkārs. Viņš gribēja pārbaudīt visu, saprast visu, redzēt visu, bet pats galvenais - pārkāpt visu. No tēva viņš atšķīrās tikai vienā vienīgā lietā - mazais Astors nespēja apstādināt savus runas plūdus. Šķita, ka viņš spētu pļāpāt dienām ilgi. Diemžēl arī tas, ko viņš teica, tāpat kā tas, ko viņš darīja, mātie šķita pilnīgas muļķības. Nē, viņš nebija spožākais un skaistākais bērns - Kalls neklausīja nevienu un galu galā vienmēr rīkojās pēc sava prāta jo dienas jo vairāk atgādinot savu tēvu, ko atceras vien ar vārgām bērnības atmiņām un kaut kur dziļi sevī nav spējīgs piedod par aiziešanu. No tēva viņš ir mantojis arī viltīgās maņas un vēlmi pievērst sev uzmanību darot muļķības...un, jā, pat fobijiskās bailes no pūcēm, kas ne mirkli nav atstājušas abu asinis. Viņš tāpat kā de Vernjē vecākais cenšas izmēģināt to, cik tālu sniedzas robežas, nereti nokļūstot nepatikšanās (kas viņam gan ir vienkāršā blakusparādība eksperimentiem) un galu galā, citu acīs sevi padarot par staigājošu dīvaini. Viņš vienmēr domās par savu ādu, tomēr parasti neizturēsies lepni un augstprātīgi. Turpretī ar pieklājības normām viņam gan varētu rrasties problēmas.